Savas sajūtas pauž latvijaspirts.lv portāla pārstāve Aija    

    Ir ziema, sestdienas rīts un tevi pamodina drauga zvans, aiz loga spīd saulīte un Rīgas mūros vairs nosēdēt nevari, tad zini – piezvani vēl pāris labiem draugiem, lai jaukā, sen pārbaudītā labā kompānijā kopīgi pavadītu nedēļas nogali. Īsti laikā ir viesu mājas „Bramaņi”, kuras galvenokārt paredzētas pamatīgai svinēšanai, ļaudīm divdesmit vismaz, bet 4 – 6 cilvēku kompānijai viesu māja ar tur piedāvāto servisu: lauku mieru un pats galvenais, sniegu un āliņģi būs laikā.

 Jautāsiet, kā tur nokļūt un kas tur sagaida? Atbilde pavisam vienkārša. Tātad, automašīnā obligāti jābūt jautram noskaņojumam, jādodas pa Rīgas – Ventspils šoseju līdz Tukuma/ Jelgavas krustojumam, tur esošajā tankštelē, obligāti  jāapēd katram pa vienai, svaigai biezpienmaizītei. Tad Tukuma aplī jādodas uz Zemītes pusi un pavisam drīz jānogriežas uz Jaunpili. Sekojiet, lai abpus mašīnai ir saulaini, sniegoti skaisti dabas skati. Obligāti jāpabrauc garām, ceļa labajā pusē uz mājas drupām sēdošajai, rudajai lapsai. Pilnīgi noteikti jāapdzen pienmašīna un drīz kreisajā pusē būs norāde „Bramaņi”. Braukt tik taisni, apkārt pirmajām mājām uz to tālāko ēku, jo pirmā ir saimnieka māja.

   Kas sagaida? Mūs patiešām sagaida, jo māja ir izkurināta, āliņģis ar gatavs lietošanai, pirts smaržo un tējas ūdens gaida savu kārtu. Nav ko lietas vilkt garumā, saimnieks izrāda apartamentus, pirti, dušas un esam gatavi baudīt pirts priekus. Kā saimnieks pastāsta, pirts nav viesu mājas prioritāte, bet gan papildus ekstra viesiem un tā arī ir, jo ja gribas pēc pēriena atlaisties garšļaukus, tad divas iespējas, vai nu būt veiklākajam un iekārtoties pretī pirts durvīm esošajā beņķī, vai arī doties uz lielo zāli, atgulties uz grīdu, kur gaida jau noklāts dvielītis. Šoreiz centos būt veikla un izmantoju vienīgo beņķi, jo grīda… ir un paliek grīda.

  Pērtuve. Aleksis par pērtuvi bija stāvā sajūsmā, jo jau pirmajā reizē uz lāvas iesildoties, puiši uzmeta savam siltumam atbilstošo siltumu, man nekas cits neatlika, kā secināt – puiši mīl pamatīgu karstumu, termometrs rādīja ap 80 grādiem pēc Celsija un tā nav temperatūra, kura ir manējā. Vien sildoties, nu jau katrs uz sava pakāpiena, secinām kopīgi ar saimnieku, ka te jau kā īstā, latviešu pirtī pēc labākajām tradīcijām, kurā pa priekšu lielākā karstumā iet vīrišķi, bet kad karstums jau noskrējies, tad sievieši. Pie šī secinājuma arī paliekam, es dodos ārā un ļauju vīriem kaifot. Jā, uzreiz minēšu, ka arī pati pērtuve ir meistarota tajās pašās, vecajās labajās tradīcijās, un augšējās lāvas garums XXI gadsimta cilvēkam būs pa īsu, arī griesti būs pārāk tuvu galvai, bet citādi, viss kā civilizētajā pasaulē.

  Pēc sildīšanās pirmās un otrās reizes, kad puiši jau savu karstuma devu saņēmuši, āliņģi ieprovējuši un vēžus dīķī nesagaidījuši ir gatavi mani laist pērtuvē, ar lielāko prieku to daru, tikai pirms tam izvēdinu pērtuvi. Karstums tur iekšā ne pa jokam, drusku jūtams smagums, laikam jau no ūdens devas, ko pa spraugām starp akmeņiem metāla krāsns karkass dabūjis. Bet man patīk mazāka temperatūra un tā, lai karstumu pēršanas laikā uzdzen pakāpeniski, tā esmu ieradinājusies un saimnieks man ļauj pavēdināt pa savam. Kad esmu guļus uz lāvas, no Alekša dabūjusi sniegotas slotiņas pagalvī un uz ģīmja, gatava pērienam. Visu pirms, Vairis mani apgriež riņķi, jo šajā pirtī sāk ar muguras pēršanu un tad tik ķeras pie lietas. „Bramaņu” saimnieks per ar divu veida slotiņām – tīrs bērzs un jaukto bērza – ozola slotiņu, abiem slotiņu veidiem ir klāt vai nu kāds vīgriezes vai vībotnes zariņš. Interesanti, ka bērza slotiņas galveno kārt tiek iegūtas no vasaras svinību laikā izmantotajām meijām. Laba doma.

 Ar siltu ūdens – slotiņu šalts sveicienu ļaujos masāžai – murcīšanai. Iesākumā man izsilda pēdas, tad pamasē tās, turpina ar muguru, pleciem un rokām. Tiek it visās maliņās klāt. Kad man sāk iepatikties, es sajūtu siltumu un prieku, mani griež riņķī, lai arī vēderam tiek. Neko darīt – klausu pirtniekam, lai gan labprāt vēl ļautos muguras slotu masāžai. Tādām pašām, sildoši masējošām kustībām mani iepriecina no priekšpuses. Beigu beigās, esmu sasildīta līdz tādai pakāpei, lai dotos baudīt āliņģa kaifu. Un esmu sajūsmā, jo nav tālu no pirts līdz āliņģim jāiet, ir viegla iekāpšana un viegla izkāpšana, vienīgi – pietrūkst „Naukšēnu villenes”, jo pēdas itin ātri jūt dzestrumu. Pēc atžirgšanas, Vairis mani pavada līdz zālei, kur nogulda uz dvielīša, apsedz ar vēl vienu un liekot savas rokas uz manējām, veic „piezemējumu” sauciet kā to gribiet, katrā ziņā uztur kontaktu, lai labsajūtā neaizlidoju pavisam prom.

 Kad atgūstos, atkal mudīgi dodos uz pērtuvi sildīties, jo dzestrums mani sasniedza arī apsegtai guļot uz dvielīša. Vairis vairāk mani neper, bet saka – varu labāk kārtīgi izmasēt, jo te pieņemts katram vienu slotiņu masāžas porciju, tamdēļ, esmu veikla un pierunāju Aleksi mani vēlreiz uzsildīt, šoreiz prasās vēl slotiņu siltumu izbaudīt, ko arī saņēmu. Hmm un kā Jūs domājat, vai arī šoreiz āliņģa maģiskais spēks uzvarēja? Nē, vinnēja sniega sega, ņēmu un izvārtījos pēc ilgiem laikiem tīrā, baltā, saules apmirdzētā sniegā. Izrādās, šis ziemas pirts atdzesēšanās prieks ir tik pat labs, kā āliņģis.

Paņemu sev:

Skaistos, sniegotos ziemas skatus, klusumu un mieru.

Izrādās, ka laba daudz nevajag un var saņemt pirts procedūras baudu no viena pēriena.

Pirts tīrīšanas metodi, jo lāvas ir veidotas no maziem dēlīšiem, kurus var viegli uz tīrīšanas laiku noņemt nost.

Bramaņu „odziņa”. Āliņģis ir labā attālumā no pirts, tajā ir ērti iekāpt un izkāpt (tajā ieliktas koka kāpnītes). Dziļums ir drošs, nav dziļāks par krūtīm. Taciņa uz āliņģi lēzena un viegli ejama. Ap viesu māju gana daudz līdzenu vietu – zāliens, kur pēc pēršanas ērti atkrist dzestrajā sniegā.

Iesaku:

Braukt uz „Bramaņiem”  no 4 līdz 6 cilvēku kompānijā labi atpūsties un pie viena pastelēt pirtnieku, kurš papildinās jūsu pirts procesu, bet nebūs uzbāzīgs. Uzkarsēs un atdzesēs, par to varat būt droši.

Ja paliekat nakšņot, pilnīgi noteikti paķeriet līdz slidas, jo aizsalušais dīķis ir varen laba slidošanas vieta. Saimnieks, gan teicās, ka neesot kas sniegu notīra – ticiet man, muskuļus iesildot, tas būs tīrais nieks.

Obligāti paķert līdz čībiņas, lai vieglāk un drošāk staigāt no pirts uz zāli un neaizmirst, somā iemest „Naukšēnu villenes”, ja vien esat nolēmis doties pakaifot āliņģī.

 Tādēļ, laicīgi sazvaniet Vairi, rezervējiet sev labu omu un dodieties uz „Bramaņiem” atpūsties, jo ziniet, ja pa pirts durvju apakšu redzat spīdam gaismiņu – Jūs jau gaida!

Paldies, Vairim par skaistumu un atpūtu.